Ko darīt, lai neielaistu mājās grauzējus!
4. februāris, 2021 pl. 13:35
Kad laukā kļūst vēsāks un arī ēdamā paliek aizvien mazāk, grauzēji migrē uz cilvēku mājām, pagrabiem, noliktavām un vietām, kur pieejama pārtika. Šajā rakstā apskatīsim preventīvos pasākumus, kas ļaus izvairīties no žurku un peļu invāzijas jūsu mājās, noliktavas vai ražošanas telpās.
Visbiežāk mājās sastopama mājas pele – pavisam neliels dzīvnieciņš (sērkociņu kastītes lielumā), kas sver apmēram 20 g. Pelēkās žurkas ir augumā lielākas un sver vidēji aptuveni 300 g.
Ir visai viegli pamanīt, ja mājās ieviesušies grauzēji, taču droša pazīme, ka iemitinājušās peles vai žurkas, ir grauzumi. Grauzēji apgrauž pagrabos atrodamos produktus, pārtiku pieliekamajos, koka mēbeles un durvju stūrus, kā arī elektrības un interneta vadus. Par grauzēju klātbūtni liecina arī izkārnījumi. Pelēm tie līdzinās melnām ķimenēm, savukārt žurkām – nelobītām saulespuķu sēklām. Tie ir aptuveni 1 cm gari un cilindriskas formas.
Pelēm izdzīvošanai mājās pietiek vien ar ēdiena drupačām. Žurkas, savukārt mitināsies tikai tur, kur pieejams arī ūdens.
Žurkas slāpes remdēs pie pilošiem ūdens krāniem, no mājdzīvnieku bļodām vai puķupoda paliktnī, ja tajā ir atrodams ūdens.
Gan peles, gan žurkas ir teritoriāli dzīvnieki. Ja māja ir neliela, tajā dzīvos ne vairāk kā viena grauzēju ģimene. Peles un žurkas nemēdz dzīvot vienā teritorija vai telpā. Ja žurku vai peļu saimi izdevies iznīdēt vai padzīt, parasti paies vairāki mēneši, līdz mājā ieperināsies nākamā grauzēju grupa. Taču plašā mājā vai dārza teritorijā netraucēti var uzturēties arī vairākas peļu vai žurku grupas.
Kā rīkoties, lai grauzēji neiemitinās jūsu mājās.
Lai peles vai žurkas neuzturētos mājas tuvumā un izdevīgā brīdī tajā neiekļūtu, svarīgākais ir novērst tādu vietu rašanos, kur tās varētu ierīkot slēpņus, vākt pārtikas uzkrājumus, audzināt bērnus un netraucēti iziet apgaitās. Dārzā peles un žurkas slēpjas zālienā, kurmju rakumos, augsnē izraktās alās un krūmājos, kā arī lapu un siena kaudzēs.
Tuvāk mājai tās var mitināties atkritumu kaudzēs, pirtīs, klētīs, malkas šķūņos un koka pagaļu krāvumos. Dažreiz grauzēji veido migas zem suņu būdām vai koka terasēm. Peles un žurkas vienmēr cenšas uzturēties tur, kur ir viegli pieejams ēdiens. Ja žurkas iemitinājušās zem suņu būdas, tad tās izmantos iespēju baroties arī no suņa bļodas. Tas var būt par pamatu dažādu infekciju pārnešanai no dzīvnieka uz dzīvnieku un (iespējams) arī no dzīvnieka uz cilvēku.
Telpās grauzēji parasti iekļūst caur bojātām kanalizācijas caurulēm, pa vaļā atstātām durvīm vai logiem, spraugām un caurumiem sienās vai lielām ventilācijas lūkām.
Žurkas un peles, parasti iemitinās pagrabos un ēku pirmajos stāvos. Ja ēkas siena ir grubuļaina, ar reljefu vai to klāj vīnstīgas, grauzēji var uzrāpties arī uz bēniņiem vai augstāk esošiem logiem. Turklāt žurkas nebaidās veikt lēcienu arī no metra augstuma.
Kas jāņem vērā:
Grauzēju iekļūšana mājās būs krietni sarežģītāka, ja ap māju nebūs kupli saauguši augi, bet vismaz pāris metru plata ar bruģi klāta josla, jo tiem nebūs, kur paslēpties.
Peles un žurkas jutīsies apdraudētas, šķērsojot klaju vietu, ja māju sargā suns.
Suņa bļodiņā jāber tikai tik daudz barības, cik nepieciešams vienai ēdienreizē.
Laicīgi jālikvidē caurumi un spraugas, pa kurām grauzēji var iekļūt telpās.
Ja pārtikā redzami grauzumi vai grauzēju mēsli, tā jāizmet un rūpīgi jānotīra virsma, kur grauzējs ložņājis. Virsmu vēlams dezinficēt ar antibakteriālu šķīdumu.
Kādēļ nevajadzētu ar grauzējiem sadzīvot?
No pelēm un žurkām var atbrīvoties dažādos veidos. Tās var iznīcināt, iznest no mājām vai padarīt grauzēju dzīves apstākļus nepiemērotus un neinteresantus, tādējādi, lai tie māju vai dārzu pamet paši. Nepatīkamākās ir situācijas, kad grauzēji ieperinās starpsienās vai zem grīdas. Šajās vietās peles un žurkas mēdz arī nobeigties. Sienā vai zem grīdas grauzējam nebūs, ko ēst, tāpēc tas noteikti iznāks apgaitā. Lai grauzēju noķertu, slazdus vai saindēto ēsmu var nolikt vietās, kur viņš, iespējams, izlīdīs.
Ar pelēm un žurkām sadzīvot nevajag, jo tās var izplatīt infekcijas un pārnēsāt parazītus.
Daži risinājumi, kas palīdz novērst grauzēju ievākšanos jūsu mājās vai dārzā.
- Mājdzīvnieki – kaķis peles medīs gan mājās, gan dārzā, taču žurkām neuzbruks. Suns medī gan peles, gan žurkas. Ja žurkas mitinās piemājas dārzā, tad jārēķinās, ka puķudobes pēc medībām būs izrakņātas.
- Pārtika jāglabā nepieejamās vietas, slēgtos traukos. Neatstājiet brīvi pieejamu ūdeni vai ēdiena atliekas uz galda.
- Izmantojiet grauzēju ķeršanas būri – kad grauzējs iekļūst būrī, tā durtiņas aizveras, un grauzējs ārā vairs netiek. Žurkas un peles var pievilināt ar speciālo grauzēju ēsmu, riekstiem, sēklām u.c. Šī ir humāna preventīva, kas ļauj grauzēju dzīvu izlaist brīvā dabā.
Veidi, kā atbrīvoties no grauzējiem, ja tie iemitinājušies jūsu mājā vai dārzā.
Grauzēju slazdi – uz koka vai metāla pamatnes nostiprināta atsperu mehānisma novieto grauzējam paredzētu barību. Kad grauzējs to sāk ēst, atspere atbrīvo aizslēgu un grauzējs tiks nosists. Jāievēro piesardzība, ja mājās ir mājdzīvnieki vai mazi bērni. Žurku slazds ir pietiekami spēcīgs, lai nopietni traumētu cilvēka pirkstu.
Žurku un peļu inde – jānovieto pie mājas sienām, starp malkas grēdām, alās, rakumos u. c. vietās, kur pamanīti grauzēji. Atšķirībā no padomju laikos lietotā arsēna mūsdienu žurku un peļu indes ir veidotas gudrāk. Tās pamatvielai pievienotas minimālā daudzumā un iedarbojas grauzēja organismā, bloķējot asins recēšanas funkciju. Organisma krājumi, kas nodrošināja šo funkciju, vairs neatjaunojas, un grauzējs mirst aptuveni pēc piecām dienām. Grauzēju indes ir papildinātas ar rūgtvielu, lai barība nebūtu interesanta mājdzīvniekiem. Taču, svarīgi atcerēties, ka indi vienmēr jānovieto tur, kur tā sasniedzama tikai grauzējiem. Vai jāizmanto speciāli šim nolūkam paredzēti žurku indes konteineri. Šādi konteineri pasargās mājdzīvniekus un savvaļas dzīvniekus un putnus no indes blociņa apēšanas un saindēšanās riska, kā arī pasargās pašus blokus no mitruma. Dažādas žurku un peļu indes atšķiras ar garšas īpatnībām un noturību pret mitrumu. Piemēram, inde granulās mēdz ātri sapelēt. Savukārt tā sauktie vaska bloki ir noturīgi pret mitrumu.
Augstfrekvenču ierīces peļu, žurku un caunu atbaidīšanai darbojas raidot grauzējiem nepatīkamus skaņas signālus.
Lamatas vairāku žurku un peļu noķeršanai. Šādām lamatām ir divas ieejas, pa kurām grauzēji tiek iekšā, bet netiek ārā. Tas ir higiēnisks veids, kā notvert žurkas un peles. Pēc grauzēju noķeršanas, atverot sprosta vāku, no tām var atbrīvoties nepieskaroties. Tādēļ tas ir piemērots risinājums vistu kūtīm, putnu pastaigu laukumiem un citu dzīvnieku novietnēm, jo nav jālieto inde un nepastāv risks, ka varētu ciest kāds no mājputniem un citiem mājdzīvniekiem.
Metodes, kuru izmantošana var būt nevēlama.
Grauzēju līmslazdi – Tie darbojas līdzīgi kā mušpapīrs. Ar spēcīgu līmi apstrādāta neliela pamatnīte no kartona. Žurkai vai pelei uz tā uzkāpjot, tā pielīp. Dažkārt grauzējam var aizlipt arī mute, un tas palēnām, mokoties nosmaks vai, cenšoties atbrīvoties, pats nograuzīs sev kāju vai asti.
Ģipša vai cementa pulveris – to sajauc ar barību un novieto pie peļu vai žurku alām vai ejām. Pēc maisījuma nonākšanas grauzēja kuņģī, tas sacietēs, un grauzējs mirs mokoši.
Kā pareizi izvietot slazdus?
Peļu un žurku slazdus, kā arī ēsmu, ieteicams novietot pie sienas vai aiz mēbeles, kas novietota pāris centimetru atstatus no sienas. Žurkām un pelēm ir visai slikta redze, tāpēc orientācijai tās izmanto ožu un tausti. Tieši sliktās redzes dēļ šie grauzēji telpās staigā gar sienām, kas kalpo kā drošākais orientieris. Tad ir vislielākā iespēja, ka grauzējs atradīs ēsmu, turklāt ēdot jutīsies drošāk. Viena no biežāk pieļautajām kļūdām ir saindēto barību vai slazdu novietošana telpas vidū. Baidoties apmaldīties, grauzēji istabas vidū iznāk nelabprāt. Vairumā gadījumu tas notiek tikai tad, kad pele vai žurka jau ir saindējusies. Arī dārzā peli veiksmīgāk izdosies noķert tad, ja slazds, būris vai ēsma tiks nolikti nomaļā vietā vai tuvāk žogam, vai pavisam netālu no alas izejas.
Kā pasargāt no grauzējiem dārzu?
Nozīmīgāko kaitējumu grauzēji parasti nodara jaunajiem, vēl vārgajiem augiem un to dzinumiem pavasara sākumā. Taču pārtikas krājumus peles un žurkas aktīvi vāc arī rudeņos. Īpaši aktīvi to dara žurkas. Cik lielu kaitējumu peles un žurkas nodarīs dārzam, atkarīgs no tā, cik daudz krājumu grauzējs sagatavojis ziemai, cik viegli tas var piekļūt augiem un cik auksta ziema sagaidāma.
Lai laikus novērstu pavasara postījumus, egļu, priežu un kadiķu skujas var sabērt alās, iekaplēt zemē vai 2–4 cm biezumā ar tām noklāt augsnes virskārtu.
Ja, gatavojoties ziemai, augus piesedz ar salmiem, sienu vai lapām, tiem pa vidu ieklāj arī skujkoku – egles, priedes vai kadiķa – zarus. Skujas smailie gali ir traucējoši, un grauzējam nebūs ērti veidot migu vai rakņāties.
Iestādiet augus ar grauzējiem nepatīkamu aromātu. Piemēram fritilārijas (Fritillaria imperialis) sīpolus, ziemcietes – piparmētru (Mentha piperita), deviņvīru spēku (Verbascum) un suņumēli (Cynoglossum). No kokaugiem – melno plūškoku (Sambucus nigra) vai sila virsi (Calluna vulgaris). No vasaras puķēm pelēm un žurkām visvairāk netīk samtenes (Tagetes). Vecos samteņu cerus var sasmalcināt un ierakt vai iestrādāt augsnē. Līdzīgi var rīkoties arī ar citu minēto augu lapām un zariem.
Ultraskaņas atbaidītāji dārzam un pagalmam – efektīvi darbojas teritorijā, kur izplatās skaņa. Taču pastāv iespēja, ka grauzējs pārvietosies uz citu dārza daļu, kur ultraskaņu nedzird un iemājos tur.
Lieliski noderēs arī dabiski līdzekļi, kuru aromāts pelēm un žurkām nepatīk. Dobēs vai alās var sabērt bebru dziedzeru gabaliņus, sagrieztus ķiplokus, izbārstīt kajennas piparus vai sausus melnās tējas maisiņus. Tāpat grauzējiem nepatīk amonjaka aromāts un karbīda, kas, saskaroties ar ūdeni, izdala kodīgu vielu (acetilēnu) un ir grauzējiem kaitīgs.